Otrā ekspozīcijas zāle veltīta ebreju kultūras, politiskajai un sabiedriskajai dzīvei Latvijā no 1918. līdz 1941. gadam.
Ar Latvijas Republikas dibināšanu ebreji aktīvi iesaistījās jaunās valsts dzīvē, daudzi piedalījās Neatkarības karā, desmitiem tika apbalvoti. Visu demokrātiskā režīma pastāvēšanas laiku ebreju politiskās partijas aktīvi ņēma dalību vēlēšanās, un bija pārstāvēti gan Saeimā, gan pašvaldībās.
Ebreju politisko un sabiedrisko dzīvi noteica konkurence starp konservatīvi-reliģiskām, sociāldemokrātiskām un cionistiskajām idejām, tās tika iekļautas vairāku partiju programmās un baudīja lielu interesi un atsaucību.
Dažādu idejisko strāvojumu cīņa atspoguļojās ne tikai politikā, bet arī izglītības iestādēs. Ebreju skolas, daļa no kurām bija valsts atbalstītas, piedāvāja plašu izglītības modeļu izvēli četrās valodās – jidišā, ivritā, vācu un krievu valodā.
Bez politiskām un izglītības aktīvi darbojās arī citas sabiedriskās organizācijas – kultūras veicināšanas, sporta, reliģiskās, sociālās, savstarpējās palīdzības, studentu un citas. Valsts atbalstītā nacionāli kulturālā autonomija stimulēja aktīvo mākslas un intelektuālo dzīvi.
Šo uzplaukumu, kas tika daļēji ierobežots ar demokrātijas likvidāciju 1934. gadā, pilnībā pārtrauca padomju okupācija 1940.-1941. gadā, kad tika likvidētas gandrīz visas ebreju organizācijas, bet daudzi ievērojami darbinieki, līdzās ar tūkstošiem citu Latvijas iedzīvotāju – izsūtīti vai nošauti.
