Ebreji Latvijā līdz 1918. gadam

Muzeja ekspozīciju ievada sadaļa, kas veltīta agrīnajam Latvijas ebreju vēstures posmam – no ienākšanas mūsdienu Latvijas teritorijā 16. gadsimtā līdz 19. gadsimtam. Šajā laikā parādījās pirmās ebreju kopienas Piltenē, Aizputē un Rīgā, kā arī citviet, un ebreji aktīvi iesaistījās ekonomiskajā dzīvē, kalpojot par starpniekiem starp muižniekiem, zemniekiem un pilsētniekiem dažādu preču tirgošanā. 19. gadsimtā gandrīz visās Kurzemes un Latgales pilsētās jau ir ievērojamas ebreju kopienas, daudzviet ebreji pat sastāda iedzīvotāju vairākumu, būdami nodarbināti ne tikai tirdzniecībā, bet arī amatniecībā un brīvajās profesijās.

18. gs. beigās un 19. gs. pirmajā pusē lielu ietekmi Latvijas ebreju vidē iegūst apgaismības kustība Haskala, Kurzemes pilsētām un Rīgai kļūstot par svarīgiem ebreju modernizācijas centriem. To sekmē arī arvien lielāka skaita jaunā tipa ebreju skolu parādīšanās, kur tika pasniegti ne tikai reliģiskie, bet arī vispārējie priekšmeti.

19. gs. beigās ebreju sabiedrībā parādās divi jauni ideoloģiskie strāvojumi – sociālisms un cionisms (kustība par ebreju apmešanos Palestīnā un ebreju valsts izveidi), kuru konkurence noteica ebreju intelektuālo dzīvi līdz pat 20. gadsimta vidum. Rīga un Daugavpils bija svarīgi abu šo kustību centri.

Latvijas ebreju reliģisko dzīvi ietekmēja Vācijas, Lietuvas un Baltkrievijas ebreju reliģiskās idejas. 19. gadsimtā Latvijas ebreju reliģiskā dzīve pieredzēja uzplaukumu, un Latvijā šajā laikā darbojās ievērojamas reliģiskās autoritātes. Būdami labi integrēti apkārtējā sabiedrībā, Latvijas ebreji tomēr strikti piekopa tradīcijas un dzīvoja bagātu ikdienas reliģisko dzīvi.

Ebreji bija plaši pārstāvēti visās ekonomiskās dzīves sfērās, un 19. gadsimts iezīmējās ar strauju ebreju sabiedrības sociālo noslāņošanos, radot gan bagāto lieltirgotāju un lielrūpnieku šķiru, gan arī lielu skaitu nabadzīgo iedzīvotāju, kas pārtika no sīkumu božu uzturēšanas, paunu tirdzniecības un gadījuma rakstura darbiem.

Ebreju sabiedrības modernizācija 19. gs. beigās nozīmēja arī jaunās ebreju intelektuālās elites parādīšanos, kas bija ieguvusi izglītību Eiropas un Krievijas universitātēs un aktīvi darbojās ebreju politiskā, sociālā un kultūras stāvokļa uzlabošanā. Rīgas Politehniskais institūts, kur valdīja liberāla un toleranta gaisotne, pievilka ebreju jaunatni no visas Krievijas. Nodibinājās aktīvi sakari arī starp ebreju un latviešu jaunās paaudzes kultūras darbiniekiem. Lielā mērā šie sakari noteica arī ciešo sadarbību starp ebreju un latviešu sociālistiem un liberāļiem. Šie kontakti  netika pārtraukti arī pēc revolūcijas sagrāves.

Pirmais pasaules karš atnesa Latvijas ebrejiem daudz posta un ciešanu – tūkstoši cilvēku kļuva par bēgļiem vai tika iesaukti armijā. Pēc Krievijas militārās vadības pavēles 1915. gadā uz Iekškrieviju izraidīja visus Kurzemes un Zemgales ebrejus, tika ierobežota ebreju kultūras organizāciju darbība. Lielā mērā šie faktori noteica Latvijas ebreju politisko nostāju nākamo notikumu gaitā.