Nacistu iebrukums Latvijā 1941. gada jūnija nogalē notika gadu pēc PSRS okupācijas sākuma, un padomju politika un represijas lielā mērā noteica sabiedrības noskaņojumu; īpaši lielu šoku radīja 1941. gada 14. jūnijā notikusī Latvijas iedzīvotāju deportācija uz Ziemeļkrievijas un Sibīrijas nometnēm. Nacisti savā propagandā aktīvi izmantoja šo traģēdiju, pasludinot ebrejus par galveno padomju režīma balstu un terora īstenotājiem.
Nacistiskās Vācijas karaspēks ienāca Rīgā 1941. gada 1. jūlijā, un jau pēc divām dienām sākās pret ebrejiem vērstās represijas. Rīga kļuva par centru Speciālās mobilās soda vienības A (Einsatzgruppe A) darbībai, un tās atbalstam tajā paša dienā tika izveidota t.s. “Latviešu palīgpolicija” Viktora Arāja vadībā. Viens no tās mērķiem bija izraisīt pretebreju grautiņus pilsētā, bet tas kopumā neizdevās. Pirmās represīvās akcijas bija ebreju apcietināšana un ieslodzīšana policijas prefektūras ēkā, kur tos brutāli piekāva. Ebrejus sāka piespiedu kārtā sūtīt darbos – gan drupu novākšanā, gan citos.
4. jūlijā tika nodedzinātas vairākas sinagogas, turklāt Lielās sinagogas dedzināšana tika filmēta vācu kinohronikai. Paralēli Speciālās vienības A un “Arāja komandas” vīri nogalināja ap 500 ebreju. Tajā pašā dienā avīzē “Tēvija” parādījās uzsaukums “visiem nacionāli domājošiem latviešiem…kas grib piedalīties mūsu zemes attīrīšanā no kaitīgiem elementiem” stāties “Arāja komandā” – sinagogu dedzināšanai bija jākalpo par ilustrāciju, kas ir domāts ar “kaitīgiem elementiem”. Kopumā 1941. gada jūlijā-augustā Rīgā tika noslepkavoti no 5 līdz 7 tūkstošiem ebreju, pirms tam pavadot kādu laiku “Arāja komandas” štābā (Valdemāra iela 19) vai Centrālcietumā.
Ebrejiem tika ieviesti strikti ierobežojumi – jau 2. jūlijā bija aizliegts stāvēt rindās veikalos, vēlāk atļāva iepirkties tikai noteiktās stundās un noteiktos veikalos. Bija aizliegts izmantot sabiedrisko transportu, uzturēties parkos un apstādījumos, bija jānodod radioaparāti, šujmašīnas, rakstāmmašīnas un riteņi. 25. jūlijā tika izdota pavēle visiem ebrejiem reģistrēties tuvākajos policijas iecirkņos, bet no 29. jūlija ebrejiem bija jāvalkā speciālā zīme – 10×10 cm lielā sešstaru zvaigzne.
23. augustā oficiāli paziņoja par Rīgas geto izveidi un ebrejiem tika pavēlēts divu mēnešu laikā pārcelties uz ierādīto rajonu, pašiem rūpējoties par mītnes piemeklēšanu. Geto ierobežoja divu metru augsts dzeloņstieples žogs gar Lāčplēša, Maskavas, Jersikas, Ebreju, Lauvas, Lielo Kalna, Krāslavas un Jēkabpils ielām. Teritorijā, kur pirms tam dzīvoja 11 tūkstoši cilvēku (no kuriem tikai ap 2 tūkstošiem bija ebreji), uz 25. oktobri tika ieslodzīti 29 602 cilvēki. Geto valdīja milzīga pārapdzīvotība, uz katru cilvēku pienācās ne vairāk par 4m2 platības, turklāt katrai ģimenei bija atļauts aizņemt tikai vienu istabu.
Pēc geto vārtu aizvēršanas 1941. gada 25. oktobrī tā ieslodzītajiem bija aizliegta jebkāda saziņa ar cilvēkiem ārpusē. Viņi katru dienu tika sūtīti spaidu darbos, un jebkura iestāde vai uzņēmums pilsētā varēja pieteikties ebreju darbaspēka saņemšanai. Ebreju darba kolonnas kļuva par ierasto skatu Rīgas ielās. Pārtika tagad tika dalīta centralizēti, pēc kartītēm, turklāt tā bija zemākās kvalitātes. Prese nežēlīgi kaunināja tos, kas mēģināja atbalstīt ebrejus, piemēram ar ēdamo, tiem tika piespriesti arī sodi. Savukārt dzīve pilsētā ritēja parastajā ritmā, uzreiz aiz geto žoga gāja tramvaji un darbojās kinoteātri un kafejnīcas.
Geto tika izveidota t.s. “Vecāko padome” jeb “Ebreju komiteja”, ko vadīja advokāts Mihails Eļjaševs. Tās uzdevums faktiski bija translēt ieslodzītajiem okupācijas iestāžu politiku, koordinēt darbaspēka plūsmu, izdalīt produktu kartītes. Tā mēģināja organizēt arī citus dzīves aspektus, izveidojot geto slimnīcu un aptieku, izglītības un citas struktūras. Tai pakļāva arī tā saucamo “ebreju kārtības dienestu”. Geto apsardzi veica speciālā latviešu palīgpolicijas rota, savukārt geto iekšā varēja ienākt tikai vācu Drošības dienesta (SD) cilvēki. Katru dienu, sūtot uz darbu, cilvēkus pārskaitīja, bet kad viņi atgriezās – arī pārmeklēja, lai geto netiktu ienests kaut kas aizliegts, tajā skaitā pārtika. Par mēģinājumiem ienest geto ēdamo cilvēki tika sodīti ar pakāršanu, kas notika laukumiņā pie Sarkanās ielas.
1941. gada oktobra nogalē, kad slēdza Rīgas geto vārtus, lielākā daļa ebreju Latvijas novados jau bija noslepkavoti. Nacistu okupācijas varas iekšienē valdīja nesaskaņas par tālāko Rīgas, Daugavpils un Liepājas ebreju likteni. Civiladministrācija vēlējās viņus paturēt kā darbaspēku, savukārt represīvais resors pieprasīja turpināt iznīcināšanu. Novembra vidū šī nostāja guva priekšroku, un par okupētās Baltijas un Baltkrievijas Augstāko SS un policijas priekšnieku tika iecelts SS ģenerālis Fridrihs Jekelns, kurš pirms tam bija atbildīgs par Ukrainas ebreju iznīcināšanu, tajā skaitā par vairāk nekā 33 tūkstošu Kijevas ebreju slepkavībām Babinjarā 1941. gada septembra nogalē. Tieši Jekelns izplānoja un vadīja Rīgas geto ieslodzīto slepkavošanu.
27. novembrī sākās gatavošanās “akcijai”, ko izjuta arī ieslodzītie. Sāka vilkt žogu gar Daugavpils un Ludzas ielu, kas atdalīja četrus kvartālus tā saucamajā “Mazajā geto”. Tajā ieslodzīja ap 4,5 tūkstošiem darbaspējīgo vīriešu, savukārt aptuveni 300 sievietes tika ieslodzītas Termiņcietumā un vēlāk izvietotas ēku kompleksā Ludzas ielā 66, ārpus “Mazā geto”. Pārējiem ieslodzītajiem ar plakātu starpniecību tika izziņots, ka 30. novembra agrā rītā viņiem ir jābūt gataviem nosūtīšanai uz citu ieslodzījuma vietu – tātad jāsakrāmē mantas un jāgaida geto ielās.
30. novembrī caur speciāli izveidotiem pārrāvumiem geto žogā pie Vecajiem ebreju kapiem ieslodzīto kolonnas sāka vest ārā no geto. Viņu ceļš veda uz Rumbulas mežāju aptuveni deviņu kilometru attālumā no geto, kur jau bija gatavas padomju karagūstekņu izraktās bedres. Kolonnas vešanu un konvojēšanu veica “Arāja komandas” vīri un vācu vienības, ceļa līdz Rumbulai apsargāšanai bija mobilizēta arī Rīgas pilsētas policija. Tos, kas nevarēja iet pietiekami ātri, konvojs nošāva pa ceļam. Tāpat vēl geto ielās un mājās tika nošauti aptuveni 800 cilvēku, kas nevarēja vai negribēja pamest savus dzīvokļus. Vēlāk viņu līķus savāca speciālā ebreju komanda, kas apbedīja tos Vecajos ebreju kapos.
Tuvojoties Rumbulai pa šoseju, aptuveni 1000 cilvēku lielās kolonnas tika dalītas mazākās grupās, kas tika ievestas mežā. Tur zem konvojētāju sitieniem cilvēkiem bija jāatstāj savas mantas, tad jāizģērbjas, jānovelk kurpes, un tad viņi tika dzīti bedres malā. Pie bedres gaidīja speciālā 12 cilvēku vācu vienība, kam bija iepriekšējā pieredze slepkavībās Ukrainā. Klāt atradās arī vācu represīvo un militāro struktūru virsnieki, civiladministrācijas ierēdņi, latviešu represīvo struktūru vīri.
Upuriem bija jānokāpj bedrē pa speciālo nogāzi, jāapguļas ar seju pret zemi, un no augšas viņos tiek raidīti šāvieni pakausī. Nākamajām grupām bija jānoguļas uz līķiem. Šo metodi Jekelns ironiski nosauca par “sardīņu pakošanu”. Šāvēju komandām mainoties, slepkavības notika visu dienu līdz pat tumsai. Pēc analoģiska modeļa notika arī otrā lielā slepkavības akcija 8. decembrī. Šajās divās dienās kopā tika nogalināti aptuveni 25 tūkstoši cilvēku.
