Pašportrets – rekviems traģēdijai
Domājot par šo traģēdiju, Beļcova zīmēja metaforiskas kompozīcijas – raudošā figūra ar debesīs paceltajām rokām galvaskausu kaudzes priekšā; raudoša Madonna ar bērnu klēpī; sieviete ar plīvuru, izmisumā piesegusi seju ar roku. Daļa šo zīmējumu atradās vienā skiču blociņā.
Jāizceļ lielāka formāta lapa, kurā attēlota masu nošaušanas aina un atkal – raudošā sieviete no geto, kura tur klēpī divus bērnus. Šīs lapas otrā pusē ir Beļcovas pašportreta skice. Tajā māksliniece sevi attēlo galvassegā, kas atgādina talitu. Tāds pats apmetnis ir arī ebrejietei no viņas zīmējumiem. Skicē aiz mākslinieces muguras redzama iela un divi garāmgājēji. Šis tušas zīmējums ir gleznotā pašportreta skice.
Pabeigtajā darbā atšķirībā no zīmējuma nav citu figūru, uz ielas fona redzama tikai māksliniece. Zilajā galvassegā viņa atgādina Dievmāti, un šo līdzību Beļcova panāk apzināti.
Viņa ir zīmējusi arī pašportretu ar tādu pašu apmetni, kas salīdzinājumā ar mākslinieces tā laika fotogrāfijām uzrāda reālistisku un pat nedaudz kritiski skaudru paštēlu. Gleznotajā pašportretā māksliniece sevi idealizē un atveido daudz jaunāku.
Jāpiezīmē vēl viena svarīga detaļa – viņas acis ir pievērtas, un tas liek atcerēties raudošās Madonnas tēlu no viņas skicēm un sievieti ar plīvuru, kura ar roku piesedz seju. Šis gleznotais pašportrets jāuztver kā visu geto sērijas darbu rezumējums.
Beļcova pati nepiedalījās aktīvajā ebreju glābšanā, bet viņa nevarēja palikt malā, ignorējot holokausta šausmas. Viņas atbilde uz tām ir mākslinieka atbilde, un sērojošās Dievmātes tēls iemieso viņas līdzjūtību, ciešanas un sāpes.
Formāli Beļcovas geto sērijas darbi nav pieskaitāmi holokausta mākslai – Rīgas geto zīmējumi tapa šaipus žogam, viņa nebija geto ieslodzītā, tomēr šie darbi nav arī vēsi novērojumi. Holokausta šausmas māksliniece uztvēra kā personīgu traģēdiju.
